Bija tāds laiks, kad es vienkārši negribēju būt nekur. Ne mājās, ne darbā, ne savā galvā. Viss likās kā smaga sega, kas spiež pie zemes. Tāpēc, kad kāds kolēģis ieminējās par
rodeoslot latvija, es pat neiedziļinājos, kas tas ir. Vienkārši atvēru, piereģistrējos un sāku griezt. Sākumā tas bija tikai troksnis, kas aizpildīja klusumu starp ausīm. Bet tad tas kļuva par vietu, kur es varēju pazust.
Toreiz es strādāju naktīs. Noliktavā, kur gaiss smirdēja pēc mitras kartona un vecām paletēm. Man bija jāskaita kastes, jāpārbauda svītrkodi, jāievada skaitļi datorā. Un visu laiku galvā skanēja viena doma: kāpēc es te esmu? Man bija 34 gadi, divi bērni, kas dzīvoja pie bijušās sievas, un alga, kas pazuda ātrāk, nekā biju paspējis to iztērēt. Vakaros, kad bērni bija aizgājuši gulēt un es paliku viens savā īrētajā dzīvoklī ar pelēkām sienām, es jutu tādu tukšumu, ka gribējās kliegt. Bet es nekliegu. Es atvēru portālu.
Sākumā es zaudēju. Protams, es zaudēju. Pirmie divi mēneši bija tāda kā naudas bedre. Es ieguldīju tur visu, ko varēju atļauties, un vēl nedaudz vairāk. Bija vakari, kad es sēdēju pie sava vecā laptopa, skatījos uz ekrānu un domāju: nu, tagad gan viss. Tagad es beigšu. Bet tad es vienmēr atgriezos. Jo tur, starp tiem griezieniem, es nejutos tik vientuļš. Tur bija cilvēki, kas rakstīja čatā, tur bija skaņas, kas piepildīja istabu, tur bija cerība, ka varbūt nākamais grieziens mainīs visu. Un tā rodeoslot latvija kļuva par manu ikvakara rituālu. Nevis tāpēc, ka es gribēju kļūt bagāts, bet tāpēc, ka es gribēju aizmirst.
Viss mainījās vienā otrdienas vakarā. Ārā lija lietus, tāds, kas sit pa logu kā ar pirkstiem. Es biju noguris pēc divpadsmit stundu maiņas, un man sāpēja galva. Es pat negribēju spēlēt. Vienkārši atvēru vietni, lai redzētu, vai tur kāds ir. Un tad es nospiedu griezt. Tas bija automātiski. Es pat nepaskatījos, cik daudz naudas man kontā. Vienkārši griezu. Un pēkšņi ekrāns sāka mirgot. Es nodomāju, ka tas ir kaut kāds tehnisks gļuks. Bet nē. Tas bija laimests. Nevis milzīgs, nevis tāds, kas maina dzīvi uz visiem laikiem, bet pietiekami liels, lai es aizmirstu par savu algu uz trim mēnešiem. Es sēdēju un skatījos. Nespēju noticēt. Man sāka trīcēt rokas. Es ieslēdzu mūziku, ko sen nebiju klausījies, un sāku dejot pa savu mazo istabu. Kaimiņš piezvanīja pie sienas, bet man bija vienalga.
Pēc tam es sāku spēlēt savādāk. Es vairs nebiju izmisuma dzīts. Es sāku lasīt par spēlēm, par stratēģijām, par to, kā pārvaldīt naudu. Es atklāju, ka rodeoslot latvija nav tikai automāti. Tur bija turnīri, tur bija kopienas, tur bija cilvēki, kas dalījās ar padomiem. Es sāku piedalīties nelielos turnīros. Un dažreiz es uzvarēju. Ne vienmēr, protams. Bet pietiekami bieži, lai es sāktu domāt, ka varbūt es tomēr neesmu tik bezcerīgs, kā likās. Es sāku runāt ar cilvēkiem. Viens puisis no Liepājas man iemācīja, kā lasīt spēles statistiku. Viena sieviete no Rēzeknes pastāstīja, kā viņa ar laimestiem nomaksāja kredītu. Mēs nesatikāmies dzīvē, bet mēs bijām kopā tajā ekrānā. Un tas bija vairāk, nekā es biju jutis gadiem.
Protams, bija arī smieklīgi momenti. Reiz es tik ļoti iegrimu spēlē, ka aizmirsu, ka man ir jāizņem veļa no veļas mašīnas. Kad beidzot atcerējos, visa virtuve bija applūdusi. Es slaucīju ūdeni ar vienu roku un ar otru turpināju spēlēt. Tas bija absurdi. Bet tas bija arī smieklīgi. Un es smējos. Pirmo reizi ilgā laikā es smējos par sevi, nevis par sevi žēlojos. Vēl viens stāsts: es reiz laimēju tik daudz, ka nolēmu izņemt naudu un aizvest bērnus uz Jūrmalu. Mēs ēdām saldējumu, braucām ar riteni, un es jutos kā tēvs, nevis kā neveiksminieks. Bērni jautāja, no kurienes nauda. Es teicu, ka paveicās darbā. Tā bija daļēji taisnība.
Tagad es spēlēju retāk. Ne tāpēc, ka man vairs nepatiktu. Bet tāpēc, ka es vairs necenšos aizmirst. Es sapratu, ka bēgšana no realitātes nestrādā. Realitāte vienmēr atgriežas. Bet rodeoslot latvija man iemācīja kaut ko citu. Tā iemācīja, ka pat tad, kad šķiet, ka viss ir pret tevi, vienmēr ir vēl viens grieziens. Ne tāpēc, ka tas noteikti mainīs visu. Bet tāpēc, ka tu vari piecelties, apsēsties un griezt vēlreiz. Un dažreiz tas ir viss, kas tev vajadzīgs, lai turpinātu.
Es joprojām strādāju naktīs. Bet tagad es zinu, ka pēc maiņas mani negaida tikai tukšs dzīvoklis. Mani gaida iespēja. Un tas ir vairāk, nekā es cerēju.
