09-02-2026, 07:09 PM
Piektdienas pēcpusdiena bija viena no tām, kad darbs beidzas, bet sajūta, ka kaut kas palicis nepabeigts, nē, tā manā galvā bija tikai tukša vieta. Esam mēnesi pāris mēnešus strādājis pie liela projekta, un tagad, kad viss bija nodots, es sēdēju savā dzīvoklī Ķengaragā un skatījos, kā lietus lāses tek pa logu. Nav tā, ka man būtu garlaicīgi, drīzāk tas dīvainais miers, kas nāk pēc lielas slodzes, kad smadzenes vēl nav pārslēgušās uz brīvo režīmu.
Draugs Ričards bija atsūtījis īsziņu, ka esot pamēģinājis kādu spēli un domājot, ka arī man vajadzētu. Viņš zināja, ka man patīk loģiskas mīklas, un teica, ka dizains tur esot pārsteidzošs. Es ilgi domāju. Kopš studiju gadiem es biju izvairījies no azartspēlēm, nevis tāpēc, ka baidītos, bet tāpēc, ka man šķita, ka matemātika jau pirms laika zina iznākumu — automāti strādā ar nejaušā skaitļa ģeneratoru, un nav nekādas stratēģijas. Bet tajā vakarā man kaut kas pateica — kāpēc gan nē.
Es atvēru portālu, kuru viņš bija ieteicis, un uzreiz jutu to neveiklo sajūtu, kāda ir, kad ieej pirmo reizi svešā virtuvē. Visi šie butoni, animācijas, bonusi. Man vajadzēja piecas minūtes, lai vienkārši saprastu, kur nospiest. Galu galā izvēlējos vienkāršu slotu ar mazo zemnieciņu un ķiršiem, jo tas atgādināja manu bērnību, kad spēlēju spēļu automātu bārā netālu no vecāku mājas, tikai tagad viss ekrānā. Sāku ar desmit eiro. Visiem šķiet, ka desmit eiro ir nieks, bet man kā cilvēkam, kurš pieraksta katru pirkumu, arī tas bija sava veida lēmums. Es vienkārši gribēju saprast, kāda ir sajūta, nevis kļūt bagāts.
Pirmajās divdesmit minūtēs nekas īpašs nenotika. Pāris nelieli laimesti, tad atkal tukši griezieni. Un tad es sāku pamanīt kaut ko sevī — es nevis uztraucos, bet vēroju. Es analizēju, kad nāk lielākas kombinācijas, kādas likmes liekas saprātīgākas, kā laika posms maina spēles ritmu. Tas bija kā eksperiments. Un tad nāca tā brīža, kad uz ekrāna uzleca neliels džekpots — astoņsimt eiro. Sajūta? Nē, nebija tā, ka es uzlēcu no dīvāna. Man drīzāk pietrūka elpa, tāpat kā tad, kad paskatos uz pulksteni un saprotu, ka šodiena vēl tikai sākas. Es paliku sēžam un vienkārši skatījos uz to skaitli. Tajā brīdī es sapratu, ka esmu atradis kaut ko interesantu — nevis veidu, kā nopelnīt, bet veidu, kā pārbaudīt savu attieksmi pret negaidīto.
Atceros, kā vēlāk stāstīju šo notikumu savai kolēģei Līgai, kas savulaik strādāja kazino nozarē. Viņa pasmējās un teica, ka visinteresantāk ir vērot cilvēku uzvedību tad, kad viņi uzvar. Daži uzreiz grib vēl, citi sāk uztraukties, ka laime var beigties. Es biju trešais variants — es sāku vairāk novērtēt pārsteiguma būtību. Jo dzīvē jau arī tā: tu nevari kontrolēt, kad nāk labas lietas, bet vari kontrolēt, kā tu uz tām reaģē. Šī pārliecība man palika arī pēc tam, kad es to naudu izņēmu. Nē, es nekrītu slazdā ar ""vēl vienu reizi"". Man vienkārši kļuva skaidrs, ka veiksme nav manā pusē katru dienu, bet tās klātbūtne nav jāuztver kā pienākums.
Dažus mēnešus vēlāk es atkal atgriezos šajā platformā. Pagājušajā ziemā, kad Rīgā bija tik auksts, ka cilvēki centās nedzīvot ārā, es sēdēju ar termosu un atkal iedarbināju to pašu spēli. Šoreiz es uzvarēju tikai dažus eiro, bet tā nebija zaudējuma sajūta. Es pavadīju vakaru produktīvi — kārtējais eksperiments par attieksmi un budžeta disciplīnu. Man patīk, ka internetā ir tāda platforma, kurā es atlasu sev spēles, kurām veltīt savu uzmanību, un kur var justies kā daļa no tās Eiropas spēļu kultūras, kur viss notiek virtuāli, bet sajūtas ir īstas. Man īsti nepatīk runāt par to visu kā par veiksmes avotu, jo man veiksme nozīmē to, ka es nokavēju tramvaju, bet tas vēlāk izrādās labi, jo satieku paziņu. Šajā platformā ir cits prieks — mierīgās vakara noskaņās, kad es un mans klients, ko es sev iztēlojos, pavadām kopā pusstundu, neprasot viens no otra pārāk daudz.
Es zinu, ka daudziem tas viss izklausās pēc attaisnošanās. Bet ne jau tā ir. Katru reizi, kad es atgriežos tur, esmu ar skaidru galvu un ar mērķi neatņemt sev šo hobiju, ievērojot robežas. Un, starp citu, tā ir viena no lietām, ko es novērtēju visvairāk — ka mēs, spēlētāji, varam izveidot savu personīgo attieksmi, kas neietver ne lieku naudu, ne liekas sāpes. Reiz es lasīju, ka Latvija ir viena no vietām, kur tiešsaistes spēles piedāvā to pašu ko fiziskā kazino atmosfēra, tikai bez autovadītāja, kas tev piedāvā taksometru mājās, kad tu vēl neesi gatavs. Man patīk tas reālisms, un tieši to es sapratu kādā īpašā vakarā, kad pēc mēneša pauzes atkal uzvarēju nedaudz vairāk kā būtu bijis nepieciešams vakariņām. Sauc to kā gribi, bet tad es pie sevis nodomāju — hei, browinner in latvia, tu to izdarīji. Un tas nebija bravūra, tas bija konstants fakts, ka Latvijā var spēlēt atbildīgi un priecīgi. Vēlāk es sapratu, ka šāda pieredze ir lielākoties iekšēja. Tā attieksme, kuru tu piedāvā spēlei, ir tā, kuru tu redzi spēlē.
Vēl viens jautrs mirklis notika tad, kad es biju devies komandējumā uz Liepāju, un, atgriežoties viesnīcā, es uz sava mobīlā telefona mēģināju tikt pie saviem klikšķiem. Tas bija kā vakarā ar draugiem, kad visi skatās vienā uguns ekrānā, bet katrs savā ritmā. Es nosmējos pats par sevi, jo mana spēlēšanas sesija beidzās ar to, ka es vairāk laika pavadīju skatoties, kā citi spēlē jūtu spēles turnīrus, nevis pats griezu. Un viss kārtībā — tā arī ir spēle, klātbūtne, izklaide. Pagājušajā nedēļas nogalē es vēlreiz ieliku mazu summu savā maciņā un aizvadīju visu laiku ar trim griezieniem uz maza likmju slota. Uzvarēju, bet sīkumu. Tomēr es kaut ko atcerējos par to, ka pat zaudējot nav jājūtas slikti, ja sākumā bijusi skaidrība par savu budžetu un par savu emociju regulēšanu. Tagad es to saucu par savu mazo mindfulness praksi — nevis jogu, bet to pašu sajūtu, ka es sēžu un ļauju nejaušībai darīt savu, kamēr es palieku novērotājs.
Mans secinājums pēc šiem mēnešiem ir vienkāršs. Veiksme var atnākt jebkurā brīdī, bet vajadzētu trenēties tam, lai tu viņu nepalaistu garām, jo esi pārāk aizņemts ar sūdzēšanos. Sēdēt un gaidīt lielo laimestu, ignorējot visu pārējo apkārt, ir tas pats, kas būt aklam pret dzīves mazajiem priekiem. Reizēm viss not
Draugs Ričards bija atsūtījis īsziņu, ka esot pamēģinājis kādu spēli un domājot, ka arī man vajadzētu. Viņš zināja, ka man patīk loģiskas mīklas, un teica, ka dizains tur esot pārsteidzošs. Es ilgi domāju. Kopš studiju gadiem es biju izvairījies no azartspēlēm, nevis tāpēc, ka baidītos, bet tāpēc, ka man šķita, ka matemātika jau pirms laika zina iznākumu — automāti strādā ar nejaušā skaitļa ģeneratoru, un nav nekādas stratēģijas. Bet tajā vakarā man kaut kas pateica — kāpēc gan nē.
Es atvēru portālu, kuru viņš bija ieteicis, un uzreiz jutu to neveiklo sajūtu, kāda ir, kad ieej pirmo reizi svešā virtuvē. Visi šie butoni, animācijas, bonusi. Man vajadzēja piecas minūtes, lai vienkārši saprastu, kur nospiest. Galu galā izvēlējos vienkāršu slotu ar mazo zemnieciņu un ķiršiem, jo tas atgādināja manu bērnību, kad spēlēju spēļu automātu bārā netālu no vecāku mājas, tikai tagad viss ekrānā. Sāku ar desmit eiro. Visiem šķiet, ka desmit eiro ir nieks, bet man kā cilvēkam, kurš pieraksta katru pirkumu, arī tas bija sava veida lēmums. Es vienkārši gribēju saprast, kāda ir sajūta, nevis kļūt bagāts.
Pirmajās divdesmit minūtēs nekas īpašs nenotika. Pāris nelieli laimesti, tad atkal tukši griezieni. Un tad es sāku pamanīt kaut ko sevī — es nevis uztraucos, bet vēroju. Es analizēju, kad nāk lielākas kombinācijas, kādas likmes liekas saprātīgākas, kā laika posms maina spēles ritmu. Tas bija kā eksperiments. Un tad nāca tā brīža, kad uz ekrāna uzleca neliels džekpots — astoņsimt eiro. Sajūta? Nē, nebija tā, ka es uzlēcu no dīvāna. Man drīzāk pietrūka elpa, tāpat kā tad, kad paskatos uz pulksteni un saprotu, ka šodiena vēl tikai sākas. Es paliku sēžam un vienkārši skatījos uz to skaitli. Tajā brīdī es sapratu, ka esmu atradis kaut ko interesantu — nevis veidu, kā nopelnīt, bet veidu, kā pārbaudīt savu attieksmi pret negaidīto.
Atceros, kā vēlāk stāstīju šo notikumu savai kolēģei Līgai, kas savulaik strādāja kazino nozarē. Viņa pasmējās un teica, ka visinteresantāk ir vērot cilvēku uzvedību tad, kad viņi uzvar. Daži uzreiz grib vēl, citi sāk uztraukties, ka laime var beigties. Es biju trešais variants — es sāku vairāk novērtēt pārsteiguma būtību. Jo dzīvē jau arī tā: tu nevari kontrolēt, kad nāk labas lietas, bet vari kontrolēt, kā tu uz tām reaģē. Šī pārliecība man palika arī pēc tam, kad es to naudu izņēmu. Nē, es nekrītu slazdā ar ""vēl vienu reizi"". Man vienkārši kļuva skaidrs, ka veiksme nav manā pusē katru dienu, bet tās klātbūtne nav jāuztver kā pienākums.
Dažus mēnešus vēlāk es atkal atgriezos šajā platformā. Pagājušajā ziemā, kad Rīgā bija tik auksts, ka cilvēki centās nedzīvot ārā, es sēdēju ar termosu un atkal iedarbināju to pašu spēli. Šoreiz es uzvarēju tikai dažus eiro, bet tā nebija zaudējuma sajūta. Es pavadīju vakaru produktīvi — kārtējais eksperiments par attieksmi un budžeta disciplīnu. Man patīk, ka internetā ir tāda platforma, kurā es atlasu sev spēles, kurām veltīt savu uzmanību, un kur var justies kā daļa no tās Eiropas spēļu kultūras, kur viss notiek virtuāli, bet sajūtas ir īstas. Man īsti nepatīk runāt par to visu kā par veiksmes avotu, jo man veiksme nozīmē to, ka es nokavēju tramvaju, bet tas vēlāk izrādās labi, jo satieku paziņu. Šajā platformā ir cits prieks — mierīgās vakara noskaņās, kad es un mans klients, ko es sev iztēlojos, pavadām kopā pusstundu, neprasot viens no otra pārāk daudz.
Es zinu, ka daudziem tas viss izklausās pēc attaisnošanās. Bet ne jau tā ir. Katru reizi, kad es atgriežos tur, esmu ar skaidru galvu un ar mērķi neatņemt sev šo hobiju, ievērojot robežas. Un, starp citu, tā ir viena no lietām, ko es novērtēju visvairāk — ka mēs, spēlētāji, varam izveidot savu personīgo attieksmi, kas neietver ne lieku naudu, ne liekas sāpes. Reiz es lasīju, ka Latvija ir viena no vietām, kur tiešsaistes spēles piedāvā to pašu ko fiziskā kazino atmosfēra, tikai bez autovadītāja, kas tev piedāvā taksometru mājās, kad tu vēl neesi gatavs. Man patīk tas reālisms, un tieši to es sapratu kādā īpašā vakarā, kad pēc mēneša pauzes atkal uzvarēju nedaudz vairāk kā būtu bijis nepieciešams vakariņām. Sauc to kā gribi, bet tad es pie sevis nodomāju — hei, browinner in latvia, tu to izdarīji. Un tas nebija bravūra, tas bija konstants fakts, ka Latvijā var spēlēt atbildīgi un priecīgi. Vēlāk es sapratu, ka šāda pieredze ir lielākoties iekšēja. Tā attieksme, kuru tu piedāvā spēlei, ir tā, kuru tu redzi spēlē.
Vēl viens jautrs mirklis notika tad, kad es biju devies komandējumā uz Liepāju, un, atgriežoties viesnīcā, es uz sava mobīlā telefona mēģināju tikt pie saviem klikšķiem. Tas bija kā vakarā ar draugiem, kad visi skatās vienā uguns ekrānā, bet katrs savā ritmā. Es nosmējos pats par sevi, jo mana spēlēšanas sesija beidzās ar to, ka es vairāk laika pavadīju skatoties, kā citi spēlē jūtu spēles turnīrus, nevis pats griezu. Un viss kārtībā — tā arī ir spēle, klātbūtne, izklaide. Pagājušajā nedēļas nogalē es vēlreiz ieliku mazu summu savā maciņā un aizvadīju visu laiku ar trim griezieniem uz maza likmju slota. Uzvarēju, bet sīkumu. Tomēr es kaut ko atcerējos par to, ka pat zaudējot nav jājūtas slikti, ja sākumā bijusi skaidrība par savu budžetu un par savu emociju regulēšanu. Tagad es to saucu par savu mazo mindfulness praksi — nevis jogu, bet to pašu sajūtu, ka es sēžu un ļauju nejaušībai darīt savu, kamēr es palieku novērotājs.
Mans secinājums pēc šiem mēnešiem ir vienkāršs. Veiksme var atnākt jebkurā brīdī, bet vajadzētu trenēties tam, lai tu viņu nepalaistu garām, jo esi pārāk aizņemts ar sūdzēšanos. Sēdēt un gaidīt lielo laimestu, ignorējot visu pārējo apkārt, ir tas pats, kas būt aklam pret dzīves mazajiem priekiem. Reizēm viss not